Shame (2011)
11 Mai 2012 Komentēt
in Drāma
Filma Shame jau krietnu laiku atradās manu gaidīto kino gabalu krātuvē, galvenokārt tā iemesla dēļ, ka tās tapšanā ir iesaistīti divi cilvēki, kuri izraisa manu cieņu un sajūsmu par viņu pirmo kopdarbu, manuprāt, perfektajā, bet ļoti smagajā filmā par ziemeļīru revolucionāriem Hunger. Proti, tie ir aktieris Michael Fassbender un britu režisors Steve McQueen. Šoreiz varu ar pilnīgu pārliecību apgalvot, ka manis gaidītais rezultāts par filmu kā tādu bija pārlieku augsts, jo tās izskaņā, lai arī aizkustināta un krietni ietekmēta, es sajutu atklātu vilšanos, kuru nemaz neslēpu, raucot pieri un naski pievēršoties citām lietām. Lai gan jāsaka, ka Fassbender savu Zelta Globusa nomināciju bija pelnījis uz visiem 200% – meistarīgs filmas varoņa Brendana attēlojums. Šis Brendans, par kuru vairāk izteikšos turpmāk recenzijā, ir tāds cilvēka tipāžs, kura, no vienas puses, ir ļoti žēl, bet tad atkal rodastāds dīvains riebums – milzīgs, neizskaidrojams riebums, jo es ticu (nē, zinu), ka šādu dzīvesstilu ved ne tikai daudzi vīrieši, bet arī sievietes, un tas ir normāli. Seksualitāte ir mūsu asinīs, tā ir atklāta, un tā tam ir jābūt. Tomēr Brendans šo seksualitāti transformē par banālu, izkropļotu aktu – viņš to padara līdzvērtīgu aiziešanai uz tualeti. Līdz ar to filmas nosaukums precīzi atspoguļo to sajūtu gammu, kuru nācās izjust arīdzan man, – kaunu par Brendanu, par dzīves nepareizajiem pavērsieniem un par cilvēkiem kopumā. Katrā pilsētā ir n-tie Brendani, un es pat nemāku teikt, vai mani tas nomāc vai vienkārši kaitina. Ceru līdz recenzijas beigām pati rast atbildi. More
Zelts ir sadalīts
27 Feb 2012 3 komentāri
in Nerindojas
AFP/LETA
Oskara ceremonija ir noslēgusies, līdz ar to garais, nogurdinošais un trakais apbalvojumu un pasākumu slogs nu beidzot ir novēlies no slavenību daiļajiem pleciem. Daudzi laikam apmierināti nopūšas. Es arī (kaut arī vēl neesmu slavenība), jo šis bija viens varen grūts skrējiens, kuram bija vienīgi viens (un milzīgs) mīnuss, – tas nebija interesants, jo bija ārkārtīgi paredzams.
Nešaubīgi, balvu par Labāko filmu ieguva The Artist, un neviens pēc Zelta Globusiem par to vairs īsti nešaubījās. Atzīšu, ka, rakstot ziņu Kulturasdiena.lv, es jau uzreiz ierakstīju līdā, ka Māksliniekam triumfs Oskaros, – re, re, man bija absolūta taisnība. Nu, filma bija ļoti slavējama, jauka un sirsnīga, tas gan, bet es tās priekšā neliktu visas pasaules balvas, nu pilnīgi un absolūti nē! Bet, kā jau iepriekš daudz rakstīju, – Holivudai patika, ka tai paglaudīja resno puncīti un pieminēja vecos, labos laikus, atzīstoties tik kaislīgā mīlestībā, kā to izdarīja filma The Artist. Lai nu kā, arī šarma sprādzienbumba un jaunais Holivudas mīlulis (kā visas dāmas cenšas izrunāt to viņa akcentu – smiekli nāk!) Žans Dižardēns tika pie zeltainās statuetes. Es novērtēju viņa darbu, bet būsim atklāti – salīdzināt viņu ar Geriju Oldmenu NAV iespējams. Vienkārši smieklīgi (nesāksim runāt par Raienu Goslingu, kurš vispār palika apaļā bešā). Un vēl viens Oskars The Artist, precīzāk, filmas režisoram Mišelam Hazanavičam. Redzat – iegūti trīs būtiskākie Oskari. Cik gan tas bija godīgi – es vairs neņemšos par to spriest. More
My Week with Marilyn (2011)
26 Feb 2012 2 komentāri
in Drāma
Publicitātes foto
Vai jūs esat kādreiz skatījies (lasīt: blenzis) uz cilvēku, nespējot atraut acis no šīs personas, apburts un ieintriģēts līdz pašiem pirkstu galiem? Tāda reakcija rodas, skatoties uz Mišelu Viljamsu (Michelle Williams) Merilinas Monro lomā, precīzāk, ādā, teicamajā filmā My Week with Marilyn. Viņa ir nepārspējama – īstena dīva, kura rada to Merilinu, kāda bija slēpta trako fanu pūlim visas viņas dzīves laikā – trauslo, ievainojamo, neaizsargāto un bieži vien histērisko. Tajā pašā laikā tik ēterisku, ka gribas viņu paslēpt no ikviena acīm, palīdzēt viņai cīņā ar visiem tiem dēmoniem, kas viņu ir apsēduši. Viljamsa šajā lomā saplūst ar kino ikonu, bet tomēr smalka, tikko jaušama robeža starp abām sievietēm tiek saglabāta, un tas filmai netraucē. Un neizsakāmi man ir žēl par to faktu, ka aktrisei Oskaru neredzēt, – nu, nedos viņai to, it sevišķi, ja nominantu vidū ir Merila Strīpa, kura savu pēdējo Oskaru saņēma pirms 29 gadiem. Kaut gan Viljamsa no visām pretendentēm to būtu pelnījusi visvairāk un vispamatotāk. Kad viņa parādās uz ekrāna, negribas, lai tajā figurē vēl kāds cits – vienkārši gribas, lai visa filma sastāv no vienas aktrises uznāciena. Ticu, ka tāds bija arī pašas Merilinas liktenis, – zvaigzne, kuru kaut uz sekundi vēlējās sev blakus redzēt visi. More
We Bought a Zoo (2011)
18 Feb 2012 Komentēt
in Komēdija
Filmas režisors Cameron Crowe (Almost Famous, Elizabethtown, Jerry Maguire) nav mans mīļākais kino meistars uz šīs pasaules, ņemot vērā, ka viņa filma Vanilla Sky, kas bija patiesi ļoti labās spāņu filmas Abre los ojos rimeiks, man organiski riebās. Slikts, slikts rimeiks! Tieši tāpēc es ar diezgan lielu skepsi gāju uz šo filmu, pie tam izlasot sižetu, es vispār diezgan skaļi nopūtos – nu kas gan var būt saistošs filmā par vīrieti, kurš ar saviem diviem bērniem pēc sievas nāves pārvacas dzīvot uz zoodārzu? Liekas, ka gluži nekas. Tomēr Crowe mani pamatīgi (man par prieku, urrā!) pārsteidza – ārkārtīgi laba režija, spēcīgs sižets un brīnišķīga aktierspēle. Filma, kurā viss ir ļoti pārdomāts un glauni, pareizi salikts pa kinomatogrāfa plauktiņiem. We Bought a Zoo ir īpaši sirsnīga komēdija (pat ne tik daudz romantiska) par jauniem sākumiem, uzdrīkstēšanos un vēlmi attīstīt un uzlabot ģimenes saites. Un, glābjot zoodārza dzīvniekus, Meta Deimona varonis Bendžamins izvēlējās glābt savu ģimeni un sevi pašu, lai arī cik grūts un neparasts, pat pārdrošs solis tas sākumā liktos. Es no sirds izbaudīju filmu, un tā atstāja milzīgu ticamības efektu, kā arī ticību, ka jebkurš galu galā var realizēt lielas, nozīmīgas lietas, pat ja tās tādas šķiet tikai jums. Sapņi nav mītiskas lietas, par kuru esamību ir jākaunas vai jāsmejas; vismaz manā un arī Bendžamina gadījumā tie motivēja. More
Zodiac (2007)
12 Feb 2012 Komentēt
Teikšu uzreiz, ka David Fincher ir viens no maniem mīļākajiem un cienītākajiem režisoriem, tomēr piederu pie tiem cilvēkiem, kuriem viņa pēdējās kinolentes Social Network un The Girl with the Dragon Tattoo nepatika – ne jau tāpēc, ka režijas bija sliktas, bet man īsti nepatika izmantotais materiāls. Daļēji (bet tikai daļēji) pie šīs kategorijas var pieskaitīt arī The Curious Case of Benjamin Button, par kuru man vēl arvien ir gana dalītas jūtas, taču nevar noliegt, ka filma bija ļoti jo ļoti īpaša. Lai nu kā, stāsts šeit nebūs ne par vienu no trim filmām, bet gan par Zodiac, kas tomēr ir un paliks filmu kategorijā, kas Fincher izdodas vis, vislieliskāk, – trilleri un stindzinošas drāmas ir viņa lauciņš, kuru citiem izkonkurēt ir gana grūti. Man patiešām patīk šī filma – gan tās nežēlīgais, bēdīgi slavenais stāsts, gan noskaņa, gan scenārijs, gan aktieru brīnišķīgais sastāvs, kura dēļ citi režisori var sist sev galvu pret sienu ilgi un pamatīgi. Jā, arī šī filma (kā ļoti daudzas, ko filigrānais Fincher meistaro) ir brutāla, vardarbīga un nervus kutinoša, un tomēr tā ir grandioza. Protams, tā nav pacēlusi latiņu tik augstu kā Se7en un Fight Club , bet tā ir spēcīga. Mani patiešām interesē, kādu ceļu Fincher izvēlēsies nākamo, tas ir, kādām filmām un idejām ķersies klāt, jo pēdējās trīs filmas (kuras jau augstāk nosaucu) bija negaidīts pavērsiens Fincher daiļrades izvēlē – nu, vismaz manā skatījumā. Bet, kārtējo reizi cenšoties atgriezties pie Zodiac, jāsecina, ka tas bija rafinēts, teicams kino darbs, kurš spēja noturēt manu uzmanību piekaltu visas 2 stundas un 37 minūtes. Es jums iesaku atklāt šo filmu, noskatīties un izbaudīt Fincher izcilību pašiem visā maestro godībā. More
Extremely Loud and Incredibly Close (2011)
10 Feb 2012 Komentēt
in Drāma
Ne tik tuvu un ne tik skaļi… Ir palikušas divas nedēļas līdz pasaules kino galvenās balvas (nu un, ka komerciāli apdziedātas) Oskars pasniegšanai. Dāmas pulē savas dārglietas, kungi pielaiko smokingus, savukārt kinokritiķi kož pirkstos, gaidot uzvarētāju vārdus. Viena no nominantēm Labākās filmas kategorijā ir Stīvena Daldrija neviennozīmīgi vērtētā drāma Extremely Loud and Incredibly Close.
No visām Oskaram nominētajām filmām šī ir patiešām īpašs gadījums, jo Extremely Loud and Incredibly Close ir viszemākais reitings un novērtējums nominantu vēsturē, to kritiķi nopēla tā, ka rīb un skan. Un tas no tiesas bija pārsteigums ikvienam (arī man), filmas nosaukumam parādoties nomināciju sarakstā. Tāpēc, šādas informācijas sabiedēta, filmas skatīšanos pat plānoju atcelt. Tomēr mani ieintriģēja fakts, ka filma ir balstīta uz slavenā rakstnieka Džonatana Sofrāna Fojē (Jonathan Sofran Foer) noveles ar tādu pašu nosaukumu. Un vēlos atzīt pati sev un tiem, kas nonākuši tādā pašā šaubu situācijā kā es, – filmai, vienkārši runājot, nav ne vainas. More
The Girl with the Dragon Tattoo (2011)
29 Jan 2012 Komentēt
in Trilleris
Kino aprindās šī bija viena no gaidītākajām filmām pērnajā gadā, un arī bestsellera fani visā pasaulē bija piekaluši savas galvas pie ilgi lolotās filmas iznākšanas uz lielajiem ekrāniem. Lieki teikt, ka es nebiju nedz grāmatas fans, nedz arī kodu pirkstos, gaidīdama filmu. Nu labi, nedaudz meloju. Es ar nepacietību gaidīju, ko būs sameistarojis David Fincher pēc Social Network (2010), kas man pārāk nepatika, kā arī kādu skaņu celiņu būs uzbliezis Trent Reznor, un skaņu celiņš nelika vilties. Fenomenāls tas bija! Savā pēdējā veikumā Fincher lielā mērā atgriezās pie savas daiļrades saknēm – manuprāt, The Girl with the Dragon Tattoo bija filmu Se7en, Fight Club un nedaudz arī Zodiac mistrojums, tomēr krietni viduvējāks. Visu cieņu Fincher kungam, bet nu nē… Filma neaizrāva. Protams, es nevaru noliegt, ka tā bija ārkārtīgi baudāma vizuāli, un Fincher lieliski spēja reprezentēt vidi, skarbo Zviedrijas ziemu un neizsakāmo drūmumu, kāds piemita (laikam) arīdzan grāmatai. Es nezinu, kas bija pie vainas, – man personīgi neliekas, ka grāmatas materiāls būtu tik neizsakāmi oriģināls. Tas ir, varone Līzbeta patiešām bija kaut kas fenomenāls, bet kopumā sižets mani neieintriģēja. Jā, es zinu, ka grāmatas fani mani tūlīt dzīvu apēdīs, bet piedodiet. Bet Fincher padarīja šo filmu par gana labu ekranizāciju, jo viņš taču ir meistars uz visiem simts. Fincher režisēta filma nevar būt slikta, es jums to apliecinu. More
The Artist (2011)
26 Jan 2012 3 komentāri
Vakar, sarunājoties ar kino kritiķi Normundu Naumani, viņš man pavēstīja, ka pērnajā gadā daudzas kino lentes un kino kopumā savā būtībā bija kā tāds vēltījums un atzīšanās mīlestībā kino pirmssākumiem, klasiskajai, retro Holivudai. Par to parūpējies meistars Stīvens Spīlbergs ar savu War Horse (ko skatīšos šodien, tā kā gatavojieties vēl vienai recenzijas devai), par ko gan kritiķi nav sajūsmā, pārmetot Spīlbergam dramatisma pārkacentēšanu uz visiem simts. Lai nu kā, bet visspilgtākais piemērs šajā kategorijā ir pasakainā, mēmā, melnbaltā filma The Artist, kas bija/ir viens no lielākajiem pārsteigumiem pagājušā gada kino pasaulē. Jo – būsim reāli – šajā sīvajā kino sacensību skrējienā un nesaprotamajā skatītāju gaumes jautājumā tā varēja kļūt par milzīgāko krahu, bet kinolente kļuva par patiesāko sensāciju. Bravo par milzīgo spēku, uzdrīkstēšanos un neatkārtojamo oriģinalitāti tās režisoram Michel Hazanavicius. Es nepārspīlēšu, ja teikšu, ka biju apburta un ietverta pilnīgā maģijā, – filma mani uzrunāja līdz pat pirkstu galiem. Bet (!) manā gadījumā šī ir vienas reizes filma – vairs es to skatīties negribētu. Nē, nenoliedzot tās burvību, jo tā, tāpat kā tās galvenais varonis Džordžs Valentīns, bija neatkārtojami šarmanta. More
BAFTAs nominācijas
22 Jan 2012 Komentēt
in Nerindojas
BAFTAs, proti, British Academy of Film and Television Arts, līdztekus Golden Globe un Oscar ir viena no prestižākajām balvām kino industrijā. Vēlos jūs iepazīstināt ar šī gada nominācijām un nominantiem, cerībā, ka palīdzēsiet man ar saviem spriedumiem, kā arī ieteikumiem, jo pati daļu no filmām neesmu redzējusi, tā kā, lūdzu, kritizējiet, novērtējiet, sajūsminieties un dusmojieties! 
Ja godīgi, tad man šīs nominācijas patīk krietni labāk par Golden Globe, jo te neparādās daudzas filmas, kas būtībā nav bijušas tik labas, lai ierindotos spēcīgāko nominanšu sarakstā. Lai nu kā, man ir savi favorīti, un laikam jau zināt, par kurām filmām konkrēti turu vislielākos īkšķus. Bet neaizmirstiet, ka arī Oscar nominācijas mūs sagaida jau otrdien!!! Ir, ko gaidīt. More
The Descendants (2011)
20 Jan 2012 4 komentāri
Iespējams, būsiet dzirdējuši lielo ažiotāžu ap šo filmu, kā arī faktu, ka tā ir ieguvusi divus Zelta Globusus labākās drāmas un labākā drāmas aktiera kategorijā (George Clooney). Atļāvos nerakstīt recenziju uzreiz, bet gan apdomājos, piefiksēju kādas nianses un saliku domās filmai plusus un mīnusus. Ko tur lieki teikt, tie mīnusi ir prakstiski neeksistējošs jēdziens. Sākšu ar to, ka filmas režisors ir Alexander Payne, kas man ļoti, ļoti vienmēr ir paticis un ir viens no maniem top režisoriem (Sideways, About Schmidt), sevišķi filmā Sideways, kas bija burvīga traģi-komēdija par cilvēku attiecībam, kā arī cilvēka attiecībām pašam ar sevi. Un acīmredzot Payne ir meistarīgs šajā lauciņā – The Descendants bija ieskats viena vīrieša ģimenes un personīgajā dzīvē, šķetinot, kā tā sākumā brūk un jūk pa vīlēm (pie tam tā kapitāli), bet pēc tam atgūst cerības veidolu. Un visa epicentrā izcilā George Clooney aktiermeistarība, kas nudien nebeidz pārsteigt. Vai Clooney būs aizvietotājs Holivudā? Jo viņš ir kino hameleons – jebkura loma, jebkurš žanrs, jebkura vide; Clooney spēj visu. Ļoti patika Clooney varonis Matt, kurš no patiešām kaitinoši vāja, apjukuša tēla pārtop par drosmīgu, par savu taisnību “karojošu” vīrieti un tēvu savām divām meitām, kuras par debesu dāvanām ir pavisam grūti nosaukt. Pie tam Payne vienmēr, nu patiešām vienmēr filmām rada tik liegu atmosfēru, ka pat negribas ticēt, ka sižets un naratīvs ir tik… Skumjš, visbiežāk. Bet tajā pašā laikā man negribas ticēt, ka tā kādam skatītājam varētu nepatikt, jo filma apvienoja sevī tik teicamu kino valodu, bet neko nepārspīlēja – vismaz manā skatījumā. More
