The Hunt (2012)

the-hunt-jagnet-cannes

Foto: Publicitātes foto

Dānijas filma The Hunt ir viens no maniem lielajiem kauna traipiem, proti, apstāklis, ka to esmu noskatījusies tikai 2016.gada pēdējās dienās. Režisora Thomas Vinterberg (Far from the Madding Crowd, šā gada The Commune, The Celebration) filmas ir kritiķu un arī skatītāju iecienītas (par raudulīgo Madding Crowd neesmu pārliecināta, bet man patika), tāpēc The Hunt nebija izņēmums – nudien izcilais Mads Mikkelsen par savu lomu filmā saņēma Kannu festivāla apbalvojumu, tāpat tā bija nominēta daudzām dažādām balvām, tostarp Oskaram, tomēr piekāpjoties Paolo Sorrentino The Great Beauty. Labi, nomierināšos ar savu balvu un nomināciju uzskaiti, tas jau nav galvenais konkrētajā gadījumā. Es nesen iedomājos, ka manā prātā skandināvu filmām piemīt kāds īpašs, hmm, valdzinājums? Visādā ziņā man ir patikušas praktiski visas no nesenā laikā redzētā skandināvu kino – Norvēģijas Piromāns, Zviedrijas Force Majeure, kaut vai tā pati Dānijas filma A Royal Affair, kas, protams, ir gana pieticīgs un neobjektīvs saraksts, bet pagaidām nekas cits galvā nav iešāvies. The Hunt nav nekāda vienkāršā filma, kur divas stundas baudīt smalkos Dānijas dabasskatus un blenzt uz vīrišķīgo Mikkelsen (sorry, nevarēju atturēties), tas ir gana brutāls stāsts par maziem, nevainīgiem meliem, ko aizvainojuma rezultātā mēdz izplatīt bērni, turklāt ar tik bagātu iztēli kā filmas varonei Klārai. Un mēs taču visi noticēsim bērniem, vai ne? Vairāk

Advertisements

La La Land (2016)

la-la-land-ryan-gosling-emma-stone-1

Foto: Aizgūts no Indiewire

Ja mana atmiņa neviļ, lielākajai daļai manu draugu un paziņu nu ļoti, ļoti patika režisora Damien Chazelle spriedzes uzlādētā filma Whiplash, par kuru makten pārliecinošais J.K.Simmons saņēma godam pelnītu Oskaru, turklāt tā bija visbiežāk ieteiktā filma mūsu lokā. Filma izpelnījās arī manu neviltotu mīlestību, un tobrīd nosolījos, ka jaunā režisora daiļradei sekošu līdzi pavisam noteikti. Sagaidījām viņa jaunāko režiju – skaisto, it kā naivo, bet ar “šī ir reālā dzīve, mazā” piesātināto La La Land, kuras lielākā rota (piedod, Ryan Gosling) pavisam noteikti ir mana favorīte Emma Stone. Jau pirms filmas noskatīšanās to vien varēja lasīt kā tās saņemtās nominācijas un kritiķu mīlestību, lai gan – teikšu pavisam godīgi – no treilera tā arī īsti nevarēju saprast, ko man vispār gaidīt (izņemot dziedāšanu, daudz dziedāšanas…). Tomēr izvēlējos uzticēties režisoram un viņa aktieru duetam un absolūti nevīlos redzētājā. Gosling un Stone jau trešo reizi pierāda, ka viņu saspēle un ķīmija ir reāla lieta, līdz ar to vērot viņus abus uz ekrāna ir tīrākā bauda, turklāt vēl dejojam un dziedam jaukus meldiņus. Pirms filmas lasīju pāris sajūsmas pilnas skatītāju recenzijas, atzīstot šo par gada labāko (un gaidītāko) filmu. Okei, okei, es nestrīdos un arī piekrītu, ka filma pacilājoša un daiļa, tā atgādina, cik svarīgi ir sapņot un, neskatoties uz visu, vismaz mēģināt realizēt savus mērķus, tomēr manā gadījumā tā nav starp manām šī gada izteiktākajām favorītēm. Ko no tās gaidīt? Stāstu par domubiedriem, par diviem mīlniekiem – aktrisi un džeza mūziķi -, kuri cenšas rast savu vietu skarbajā dzīvē, kas to vien dara, kā sit pretim.  Vairāk

Manchester by the Sea (2016)

manchester-by-the-sea

Foto: Ņemts no Variety

Nebūs absolūti melots, ja apgalvošu, ka šī ir viena no skaudrākajām filmām, kādu ilgākā laika periodā esmu redzējusi. Tāda, kas necenšas panākt asaru lavīnas un palēlinātu elpošanu savu efektu vai pārspīlētu stāstu dēļ, uzkrītošas mūzikas skanējuma dēļ, kas sajauc emocijas lielā burbulī. Manchester by the Sea ir drāma, kas savu smagumu liks nest līdzi, to varu apgalvot pavisam noteikti. Ja filma neiedurs nevienā kaut mazākajā kaktiņā, tad jums pāris reizes jāpārbauda savs pulss, jo, iespējams, patiesībā esat viens no filmas What We Do in the Shadows varoņiem – just saying… Attālinoties no liriskām atkāpēm, šī viennozīmīgi ir viena no spēcīgākajām šīs sezonas Holivudas filmām, kas noteikti plūks atzinības laurus Zelta globusos un Oskaros, jo, velns parāvis, kas par filmu! Turklāt, allaž būdams sava brāļa ēnā, te visu savu talantu un potenciālu beidzot līdz galam atklāja izcilais Casey Affleck (mana mīlestība pret viņu radās pēc Bena režisētās filmas Gone Baby Gone) – Afleka varonis Lī, kurš bija iekšēji jau sen nomiris, man personīgi raisīja milzīgu līdzpārdzīvojumu, man, šķietami, vietām sāpēja vairāk nekā viņam pašam – te tiešām grūti bija aizmirst, ka es skatos fikciju, tikai un vienīgi fikciju. Tāpat jaunatklājums mums un Holivudas spīdekļiem būs aktieris Lucas Hedges, kurš filmā spēlē Lī brāļa dēlu Patriku. Tīnis, kurš ar emocijām mēģina tikt galā savdabīgos (lai arī tomēr saprotamos) veidos, un viņu ir grūti par to nosodīt. Es teikšu godīgi – es raudāju un darīju to nekautrējoties, jo arī cilvēki man pa labi un pa kresi kinoteātra krēslos darīja to pašu. Vairāk

The Light Between Oceans (2016)

lead_960

Foto: The Atlantic

Mana lielā mīlestība pret režisoru Derek Cianfrance sākās pēc viņa filmas Blue Valentine, pieņemu, kā arī daudziem no jums. Ja nē, tad steidziet noskatīties – burvīga filma par reālām, nevis cukuroti uzpūstām attiecībām ar tikpat burvīgiem Michelle Williams un Ryan Gosling. Pēc kāda brīža viņš skatītājus priecēja (?) ar The Place Beyond the Pines, kas likās gana laba drāma, bet kaut kā viss tas skarbais stāsts līdz galam neuzrunāja (Liekas, abām filmām te rakstīju recenziju, bet man kauns tās pārlasīt, gan jau tur ne pārāk mīlīga fanošana). Pēc ilgāka pārtraukuma režisors atkal ķērās klāt pilnmetrāžas kino, un šoruden varam baudīt vizuāli skaisto un nu traki dramatisko, kā arī, pēc manām domām, neviennozīmīgo The Light Between Oceans ar uz ekrāna vienkārši spridzinošajiem Michael Fassbender un Alicia Vikander – nav brīnums, ka pēc šīs filmas viņi ir pāris, tur nebija variantu, abpusējas simpātijas un sastrādāšanās tiešām fantastiska. Filma vizuāli ārkārtīgi daiļa – nu jā, dabas skati pateicīgi. Okeāns, maza sala, vējš, brīvība, debesis plešas teju līdz bezgalībai. Materiāls arī ļoti labs – režisors ekranizēja noveli ar tādu pašu nosaukumu, un tai ir gana labas atsauksmes. Filma, šķietami, sniedz ļoti daudz – tas ir stāsts par bezierunu mīlestību starp vīru un sievu, par mūsu iekšējo vientulību, par vainas apziņu, par sāpēm, kas jāpiedzīvo sievietei, kura nevar tikt pie bērna, par mātes neiedomājamo mīlestību un par ļoti, ļoti, nu ļoti sliktām izvēlēm. Filmas centrā skaists mīlas stāsts – jā, viens no tiem, kas liek uzacij pacelties krietni virs normālā līmeņa, jo nu nevar cilvēki tā iemīlēties. Bet labi, cinismu pie malas. Filma sākās lēni, daiļi un ļoti, hmm, pareizi, bet, protams, tā ir tikai pagaidu skaistā fasāde, uz kuras vēlāk traģiskais stāsts tiek lipināts kopā. Vairāk

Juste la fin du monde (2016)

thumb_4710_film_main_big.jpeg

Foto: Publicitātes foto

Jā, līdz manām ausīm vairākkārt ir nonācis apgalvojums, ka kanādiešu režisors Xavier Dolan (savā 27 gadu vecumā) ir viens varens brīnumbērns un man obligāti jānoskatās viņa filmas. Uzreiz jāatzīst godīgi, ka Juste la fin du monde (It’s only the end of the world) ir viņa pirmā pilnmetrāžas filma, ko man izdevās noskatīties – lai arī cik ļoti alku redzēt Mommy (man saka, ka labākas viņam nav), vēl nav sanācis. Publiski apsolu laboties. Papētot Dolana CV, jāsaka, ka tas ir makten iespaidīgs, turklāt kritiķi viņu ļoti mīl un čubina, tāpat gan Mommy, gan Juste la fin du monde abas ir Kannu festivāla labāko filmu nominantes, kā arī ieguva īpašo žūrijas balvu. Nevēloties īpaši pievērsties masu histērijai, uz filmu gāju ar zināmu aizspriedumu devu, jo savā prātā izdomāju, ka varbūt Dolans ir vienkārši mūsdienu paaudzes jaunākais modes kliedziens un dievināt viņa filmas ir stilīgi. Tāpat gaidīju kādu pseido intelektuālu gabalu, zem kura paslēptas vairākas jaunam cilvēkam tipiskas nodrillētas atsauces. Tomēr neliegšos – filma man ļoti patika un tā arvien ir manā prātā, tāpēc manam resting bitch face nebija pamata. Tik daiļi safilmēta, tik ļoti liels noskaņas kino, bet tajā pašā laikā – reālistisks līdz nejēgai. Un galvenokārt – ļoti skaists. Ar skaistiem aktieriem, ar skaistu mūziku (velkomēta tīņu dienu nostalģija, izdzirdot Blink 182 I miss you!), ar momentiem, no kuriem negribas atrauties, ar visām skaistajām, mazajām niansēm. Sanāca pat izspiest pāris asaras. Mana brāļa komentārs pēc beigu titriem bija “ļoti French”, tomēr atzina, ka būs par ko padomāt. Filmas centrā – ģimenes attiecības. Mēs visi zinām, cik tas var būt daudzslāņaini, vai ne? Dolans par to parūpējās. Vairāk

I, Daniel Blake (2016)

i-daniel-blake

Foto: Publicitātes foto

Whoa, šajā lapā jau atkal kādu ilgāku brīdi bija novērojams klusums, bet bažām nav pamata – es redzēju daudz laba kino. Man vienmēr šādu apsvērumu dēļ ir ļoti paticis rudens, jo tas ir laiks, kad foršo filmu plejāde ir “sasparojusies”, turklāt Rīgā sākas festivālu sezona. Baltijas pērle septembrī piedāvāja lielisku programmu, ko iespēju robežās centos apskatīt, par vienu no favorītfilmām izvēloties britu I, Daniel Blake, kas šogad Kannās saņēma augstāko novērtējumu. Pēc pozitīvā pacēluma, ko sniedza Keitas Vinsletas krāšņais izgājiens Dressmaker, piedzīvoju pamatīgu kritumu, jo Ken Loach meistarstiķis bija drūms un vienkārši dramatiski negodīgs. Seansa laikā konstanti purpināju “cik negodīgi, ārprāts, cik negodīgi, cik draņķīgi, fui”, jo citādāk nevarēja. Tāds pamatīgs reality check, kā moderni teikt. Fiziski grūti bija nosēdēt savā vietā, jo gribējās piecelties un sadot pa seju tiem stulbajiem birokrātiem (es te vispārinu, ja nu kas), kuru dzīve vadās pēc manuāļiem, noteikumiem un darba kārtībām. Protams, ka mūsu dzīves būtu krietni nesakārtotākas, ja mums līdzās nebūtu šādu cilvēku, tomēr ir paraugs, kas kādreiz funkcionē, un tad ir izņēmuma gadījumi, kad manuāļi ir jāmet pie vietas un jāieslēdz veselais saprāts, kā arī iejūtība. Filma par to, kā sistēmā ierūsējuši cilvēki spēj tevi iedzīt kapā – tiešā šī vārda nozīmē. Vairāk

Rust and bone (2012)

rust-bone-picture01

Foto: Publicitātes foto

Kā var neiemīlēties Marion Cotillard? Skaista, talantīga un burvīga aktrise, kura teju visās filmās, ko redzēju ar viņas dalību, ir perfekti piemērota (varbūt manā gadījumā par Macbeth vēl var padomāt…). Rust and bone ir ļoti skaudra filma, kas kādā brīdī skatītāju jau padara pagalam nogurušu no tā, ka ar filmas varoņiem nudien nenotiek nekas labs, turklāt iestājas pilnīga neticība faktam, ka kas labs vispār var parādīties pie horizonta. Cotillard sinerģija ar viņas ekrāna partneri, beļģu aktieri Matthias Schoenaerts, ir ļoti spēcīga. Manuprāt, šī ir laba filma, ar kuras palīdzību var saprast, ka ar tavu un manu dzīvi viss ir absolūtā kārtībā – mums ir abas kājas, mums nav jākaujas apšaubāmās vietās par 500 eiro un mums nav jāuzvedas kā pilnīgiem lohiem pret cilvēkiem, kas mums vēl labu, mēģinot iestāstīt, ka pasaulē eksistē tikai tu vienīgais. Labi, par pēdējo var diskutēt, bet nu citreiz. Kopumā filma ir spēcīga drāma, kas liek just līdzi tās galvenajiem varoņiem un aizdomāties par to, ka ir jāpaspēj baudīt dzīve un jāmāk atvērties īstajiem cilvēkiem, lai arī kādos kokonos mēs vēlētos uzturēties un kādus žogus likt ap savām dzīvēm. Vairāk

Previous Older Entries