Runa, kas ir patiesi karaliska.

The King’s Speech – viena no manām aizvadītā gada gaidītākajām filmām, kuru, sev par milzīgu pārsteigumu, noskatījos vienīgi pirms pāris dienām. Bet tas gan padarīja šo filmu vēl neatvairāmāku un ideālāku, jo viss ir labs, kas nāk ar krietnu devu gaidīšanas, vai ne tā? Protams, divkārša sajūsma bija par faktu, ka mans mīļais, mīļais Kolins Fērts BEIDZOT saņēma Oskara balvu (kam, manuprāt, bija jānotiek jau pagājušajā gadā par A Single Man), ka tā ir labākā gada filma, labākais režisors un labākais scenārijs. Un vēl 8 nominācijas, tajā skaitā par labākajām otrā plāna lomām Džefrijam Rašam un harizmātiskajai Helēnai Bonhamai Kārterei. Ko lai saka, pat šis padara to vēl vērtīgāku. Un visas šīs balvas ir simtprocentīgi pamatotas – filma, kuras stāsts, kā liekas, ir sauss un nesaturīgs, bet padarīta par mākslas darbu, ko gribas redzēt vēlreiz un vēlreiz. Filma, kura uzruna, aizrauj un liek smaidīt – par patiesi visu. Toms Hūperss paveica sasodīti labu darbu. Vis, vislielākās uzslavas.

Ziemas dvaša kāda dzīvē.

Parasti man patīk psiholoģiskas drāmas ar elpu stindzinošu (ne šausmu vai efektu ziņā) iespaidu un pēcgaršu, kas paliek. Bet, kā saka, kas ir par daudz, tas par skādi – šoreiz to piedzīvoju, noskatoties Debras Granikas (pirms tam absolūti nebiju dzirdējusi par šo režisori) Winter’s Bone. Es patiesi jutos kā no laivas izmesta un pelēcīguma, vienmulības un dzīves smaguma ieskauta un pat iespīlēta. Filma, kurā nav daudz vardarbības, kas nav pārsātināta ar spraigu mūziku, no kura tā vien gribas šausmās salēkties, bet kas gluži vienkārši ataino dzīvi, par kuras esamību katram no mums ir nojausma, bet ko nevēlamies sev atzīt – tā ir par cilvēku eksistenci apstākļos, kurus pat nevar nodēvēt par eksistenci, drīzāk jau par savas dzīves izdzīvošanu. Skan traģiski un biedējoši, bet patiesi. Un es zinu, ka tik sūri apstākļi ir daudziem, ai, cik daudziem, bet ikkatram atšķirīgi, kas man liekas vēl nežēlīgāk – ārprātīgi slikti, bet DAŽĀDI apstākļi. Lai nu kā, es pieturēšos pie filmas, lai gan pēc tās noskatīšanās man ātri vien gribējās ietuntulēties segā un domāt par to, cik gan milzīgs rožu lauks ir mana dzīve. Jo filmas galvenajai varonei Rī (Jennifer Lawrence) tā ir pavisam citās krāsās.