Foto: Publicitātes foto
Es esmu viens no tiem skaitā daudzajiem cilvēkiem, kuriem no sirds patika režisora Derek Cianfrance filma Blue Valentine, kas bija izcila drāma – izjusta, melanholiska, iedvesmojoša un neticami labi uzrakstītu scenāriju, pie tam vēl spēcīgu aktierdarbu ar Michelle Williams un Ryan Gosling priekšplānā. No The Place Beyond the Pines gaidīju tikpat lielisku režisora kino, smalku filmu ar neizmērāmu pievienoto vērtību, pie tam ar teicamu aktieru komandu (meitenes, jums patiks jo sevišķi). Es nevēlos apgalvot, ka manas ekspektācijas tika sagrautas, jo filma, pēc manām domām, bija ļoti laba, tomēr šis kino bija pārāk smagnējs – nevis sava stāsta dēļ, bet likās, ka Cianfrance pārāk aizrāvās ar to. Es nemācēšu to izskaidrot, jo gluži par apsēstību pār savu filmu to arīdzan nevar nosaukt. Tomēr sacīšu, ka filmas atmosfēra, ideja un nemazāk lieliskais izpildījums – visa šī krāšņā bukete – bija ārkārtīgi skaisti. Lai arī cik banāli tas neskanētu, filma nespēj atstāt vienaldzīgu, jo manā gadījumā tā pavisam noteikti ir iesūkusies manās domās, jo vēl joprojām es par to aizdomājos. Tiešām ceru, ka mana dzīve nebūs tādu likumsakarību rindiņa, kas novedīs pie vispārējās drāmas ne tikai manā mikro pasaulē, bet arī citu, ar manu dzīvi pilnīgi nesaistītu cilvēku likteņos. Jo tieši tādus “liketeņa ironijas” scenārijus izspēlē šī drāma – tā emocionāli atspoguļo ekstrēma tēva ekstrēmu vēlmi palīdzēt sievietei, kas viņam tuva, un dēlam, ar kuru viņš pavisam noteikti nebūs kopā. Filma gan nedaudz par garu manai gaumei, bet no tiesas labs noskaņas kino. Ar nepacietību gaidīšu jaunus, ne mazāk kvalitatīvus garadarbus, jo Cianfrance manā skatījumā pavisam noteikti ir izpelnījies teicama režisora zvaigznīti, līdz ar to sliktu filmu es viņam nepiedotu. Vairāk
Zelmi's Blog 