Parasti man patīk psiholoģiskas drāmas ar elpu stindzinošu (ne šausmu vai efektu ziņā) iespaidu un pēcgaršu, kas paliek. Bet, kā saka, kas ir par daudz, tas par skādi – šoreiz to piedzīvoju, noskatoties Debras Granikas (pirms tam absolūti nebiju dzirdējusi par šo režisori) Winter’s Bone. Es patiesi jutos kā no laivas izmesta un pelēcīguma, vienmulības un dzīves smaguma ieskauta un pat iespīlēta. Filma, kurā nav daudz vardarbības, kas nav pārsātināta ar spraigu mūziku, no kura tā vien gribas šausmās salēkties, bet kas gluži vienkārši ataino dzīvi, par kuras esamību katram no mums ir nojausma, bet ko nevēlamies sev atzīt – tā ir par cilvēku eksistenci apstākļos, kurus pat nevar nodēvēt par eksistenci, drīzāk jau par savas dzīves izdzīvošanu. Skan traģiski un biedējoši, bet patiesi. Un es zinu, ka tik sūri apstākļi ir daudziem, ai, cik daudziem, bet ikkatram atšķirīgi, kas man liekas vēl nežēlīgāk – ārprātīgi slikti, bet DAŽĀDI apstākļi. Lai nu kā, es pieturēšos pie filmas, lai gan pēc tās noskatīšanās man ātri vien gribējās ietuntulēties segā un domāt par to, cik gan milzīgs rožu lauks ir mana dzīve. Jo filmas galvenajai varonei Rī (Jennifer Lawrence) tā ir pavisam citās krāsās.
Rī Dollija dzīvo ļot nabadzīgā ģimenē lauku rajonā, kur dzīvības klātbūtne ir nosacīts jēdziens. Skats, pat tīri vizuāli, ir šausminošs. Viņa ir septiņpadsmit gadus jauna meitene, kura visu savu dzīvi ir redzējusi vienīgi medības, rūpes par ģimeni, mājas arodu; viņa veic darbu, ko parasti uzņemtos rūdītākie vīri. Viņas māte ir zaudējusi saprātu un ir gana slima, līdz ar to nespēj rūpēties pati par sevi, kur nu vēl par ģimeni. Rī ir jaunāks brālis un mazā māsiņa, kas viņu uzlūko kā piemēru it visam, ko dara. Viņas tēvs ir narkotiku atkarīgais, kas ir iesaistīts šajā netīrajā biznesā un jau kārtējo reizi ir aizgājis no ģimenes. Kad pie Rī ģimenes ierodas vietējais šerifs, viņš paziņo, ka viņas tēvs ir ieguldījis viņu māju kā ķīlu par saviem parādiem un darījumiem, un tagad neviens nespēj viņu atrast, līdz ar to Rī nedēļas laikā māju zaudēs. Meitene ir krustugunīs, jo nezina, kā izglābt māju, ģimeni un, iespējams, arī tēvu. Rī ir bezbailīga (bet varbūt tā ir vienīgi ilūzija?) un dodas viņu meklēt. Un šajā ceļojumā viņa ir absolūti viena. Sākotnēji viņa grib vērsties pēc palīdzības pie tēva brāļa, kuru dēvē par Asaru (lieliskais John Hawkes), bet cik gan daudz palīdzības viņa iegūst… Brīdinājumus turēties pa gabalu no visām tām netīrajām, nopirktajām lietām. Bet viņa dodas tālāk, pārkāpjot vienu bīstamo robežu pēc otras. Un, protams, sagādā sev problēmas, kas beidzas ar smagu piekaušanu un vienu soli no nāves. Bet viņa ir spēcīga, viņa ir neatkarīga un meitene pārāk mīl tos, kas mitinās mājās, lai pieviltu viņus. Un tāpēc viņas ceļš turpinās.
Filma, kas nepsēs atstāt vienadzīgu, tikai, manuprāt, katram tas “vienaldzības” faktors krietni atšķirsies. Man bija diezgan nelabi pāc tās noskatīšanās – nelabi morālā ziņā. Vienkārši savā neilgajā dzīvē neesmu redzējusi to pelēcību un postu, ko nākas izdzīvot citiem. Un tas lika aizdomāties. Bet filma bija daiļa mākslinieciski – skati, krāsu drūmums, bet tajā pašā laikā pilnīgs perfektums. Kameras darbība un kadrējums – ļoti labi pastrādāts. Un tā noskaņa! Izdevās to noturēt ikvienā filmas minūtē (tiešām nezinu, nezinu, vai tas labi). Un, protams, galvenā zvaigzne bija mana vienaudze Jennifer Lawrence, kas mani pārsteidza – lieliska aktierspēle! Viņa bija dimants. Es nevaru iedomāties, cik milzīgs darbs un cik lielas tīri cilvēciskas emociju pūles bija viņai jāizjūt, lai nospēlētu Rī. Un es tiešām skatījos muti vaļā uz viņas spēli. Bravo, bravo – Oskara nominācija bija izteikti pelnīta. Un ļoti, ļoti patika arī John Hawkes – nezinu, vai biju viņu iepriekš redzējusi spēlējam, bet loma bija laba, nē, pat vairak nekā laba, un tā arī vainagojās ar nomināciju par otrā plāna aktieri. Es gan nevaru piekrist Kinoakadēmijai par nomināciju par labāko filmu, jo, manuprāt, stāsts ir nu pārāk… TĀDS. Noskatieties šo filmu, un tad šo manu TĀDS sapratīsiet pavisam labi. Bet es šo filmu otreiz vairs neskatītos. Nē, dzīve jau tāpat ir pārāk liela drāma.
Zelmi's Blog 